Izstāde apskatāma Cēsu Vecajā alus brūzī no 3. jūlija līdz 9. augustam.

Darba laiki:
P. Slēgts
O.–C. 10:00–19:00
P.–S. 10:00–20:00
Sv. 10:00–18:00

Mākslinieki: JURGA BARILAITĖ (Lietuva), THOMAS BEHLING (Vācija), MARGRÉT H. BLÖNDAL (IIlande), ELINA BROTHERUS (Somija, Francija), MERIKE ESTNA (Igaunija, Lielbritānija), MIĶELIS FIŠERS (Latvija), ANE GRAFF (Norvēģija), MAIJA HIRVANEN (Somija), SOFIA HULTÉN (Zviedrija, Vācija), STEN ARE SANDBECK (Norvēģija), BOLATTA SILIS-HØEGH (Dānija, Grenlande), EMILIJA ŠKARNULYTĖ (Lietuva, Norvēģija), MARGUS TAMM, MARTA STRATSKAS Igaunija (Igaunija), ARTURS VIRTMANIS (Latvija, ASV)

Kuratore: Inga Šteimane


IZVAIROTIES NO TĀLO NOSKAŅU NATURALIZĀCIJAS

„Tālas noskaņas zilā vakarā” ir krāsains nosaukums, izstādes programma un reizē parole, kas norāda uz Raini – izcilu latviešu dzejnieku, valodas veidotāju, sociāldemokrātisku publicistu un politiķi. Lai arī nosaukuma izvēle ir zināms reveranss Raiņa un viņa dzīvesbiedres, dzejnieces Aspazijas, gadam Latvijā, ko šogad plaši svin par godu abu simt piecdesmitgadei, izstādei ir savi patstāvīgi mērķi un tā neilustrē Raini. Tomēr „Tālas noskaņas zilā vakarā” nav tikai skaista izlīdzēšanās ar skanīgiem vārdiem. Mūsdienu aktualitātes nosaukumu padara par konkrētu zīmi.

Visi izstādes mākslinieki ir diskursu laikmeta spilgti pārstāvji – ar savu iniciatīvu pasaules traktējumā un pienesumu zināšanu veidošanā. Bez hermetizējošas vēlmes atrast galīgo vārdu krājumu. Ar modernai mākslai gramatiski zīmīgā ready-made pielietojumu visdažādāko materiālu veidā. Ar savu individuālu naratīvu un formu. Šobrīd, kad gan reālpolitikā, gan teorētiskajās diskusijās atdzimst vēlme atgriezties pie ideoloģiskām doktrīnām un ‘pārskatāmības’, diskursu laikmets, kurš uzplauka astoņdesmitajos un it īpaši pēc 1989. gada ideoloģisko konfrontāciju sabrukuma, iegūst līdz šim nebijušu distancēšanās platformu – skatpunktu no iespējamās ideoloģizētās nākotnes.

Diskursu laikmets ir daudz apšaubīts notikumu gaitā no ‘iekšpuses’ – par rotaļāšanos ar ‘mazām’ anekdotēm un privātām, nekonsekventām zināšanām, par nereprezentējamību un mainīgumu, par ireālu sakāpinātību,  eksotiskumu un ironiju, par atteikšanos no skaistuma, prāta un klasiskas cilvēka dominances. Bez šaubām, diskursu ‘troksnis’ un mainība, individuālo skatpunktu unikalitāte un pieredzes daudzveidība var mulsināt arī šajā izstādē. Taču starp diskursīvu (dez)orientāciju un jēgpilnu vidi ir tieša saikne, jo starp diskursīvo un moderni sociālo var likt vienlīdzības zīmi. Ar piebildi – ja vide spēj atražot diskursu daudzveidību, spēj to tolerēt, spēj ģenerēt individuālas zināšanas un iniciatīvas, kas nenomāc un neapdraud pašu vidi (nav iemesla nodalīt mākslu atsevišķi, ārpus kopējās vides).

Bet, ja nespēj? Tad rodas jautājums par vidi, tās mentalitāti un diskursīvo pieredžu kvalitāti – vai daudzveidība bijusi vien ideoloģiskas retorikas transformācija, sinonīms pārticībai, izvēles brīvība patērnieciski šaurā atskaites sistēmā vai mediju radīts mīts? Kāda ir bijusi daudzveidības ģeogrāfija un topogrāfija? Vai daudzveidība un tolerance nolobās kā veca krāsa, zem ‘priecīgā’ un ‘draudzīgā’ slāņa atsedzot dzelžaini drūmu, nekomunicējošu struktūru

Mākslas pasaulē diskursīvā pieredze ir noritējusi kaislīgi un visaptveroši. Lai gan tik daudz kas darīts kopš modernās mākslas sākumiem, pēdējos divdesmit, trīsdesmit gados uz spēles atkal ir likts viss – sākot ar mākslas fiksēto nozīmju denaturalizāciju, identitātes denaturalizāciju (kas māksla var būt?) un beidzot ar vispārēju dematerializāciju, ‘palaišanu vējā’ (kā to burtiskā nozīmē demonstrēja laikmetīgās kultūras un mākslas barometrizstāde Documenta 13, 2012, savu ekspozīciju sākot ar Kaja Althofa (Kai Althoff) atteikuma vēstuli piedalīties izstādē, jo ‘dzīve’ ir svarīgāka, un Raiena Gendera (Ryan Gander) instalēto caurvēju tukšā telpā). Diskursīvā pieredze bijusi jēgpilna un ar atziņām – to rāda mākslas prakse. Tāpēc mākslas pasaule – piemēram, šī izstāde – jūtīgi reaģē uz ideoloģisko doktrīnu injekcijām medijos, kultūrpolitikā, attīstības vīzijās. Oficiālas diskusijas, kas prāto par vēl nenotikušas vēstures veidošanu, un atziņas par vispārēju sižetu jeb meta-naratīvu nepieciešamību ir signāli, ka vara ilgojas pēc ideoloģijas un ‘drošības’.

Uz mirkli iedomāsimies, kā notiktu vēstures veidošanas process, kas pieprasītu naturalizāciju visām diskursīvajām tiesībām un brīvībām šajā izstādē – Artura Virtmaņa un Tomasa Bēlinga faustiskajai melanholijai, Anes Grafas un Stena Āres Sandbeka hibrīdiem, Miķeļa Fišera un Jurgas Barilaites konspiratīvajai publicistikai, Maijas Hirvanenas, Margusa Tamma un Bolatas Sīlis-Hīgas nenoteiktajām, fragmentētajām apsūdzībām, Margrētas Blondalas un Merikes Estnas neliterārajām (vernakulārajām) skatuvēm, Elīnas Broterusas un Emīlijas Škarnulītes liriskajiem dēmoniem, Sofijas Hultenas empātiskajam anarhismam. Kā izskatītos šāda ‘naturalizācija’? Visticamāk, traģikomiski nesmalkjūtīgi. „Tas vēl ir sava veida pirmatnējais komunisms jeb barbarība”, tā Rainis aprakstījis mūsu ļaudis, kas „neietura un neatzīst robežas personai” vēstulē Birutai Skujeniecei pirms simt gadiem (1913). Rainis šajā vēstulē sapņo, ka „būs reiz smalka sirsnība, un būs reiz laba patpersona, kura nenoslēgsies pret citiem, kam vajga dvēseles palīdzības un kopības, būs tik laba un stipra sirds, ka viņu ne smagākiem zābakiem nespēs samīt. Varbūt pat būs reiz tā, ka nenēsās vairs nemaz smagus zābakus, – bet uz to cerības ir daudz vēlākas.”

Lai kā padomju laiki konstruēja Raiņa sociālistiskās pārliecības skarbumu un zinātnisko materiālismu, viņa  deālisms bija smalkāks un nemateriālāks par proletariāta diktatūru. Tas sasaucas ar laikmetīgās mākslas ‘līdzsvara’ un ‘bezsvara’ meklējumiem visdažādākajos veidos mūsdienās. Izstādē aicināti mākslinieki no Eiropas Ziemeļiem: Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Somijas, Zviedrijas, Dānijas (Grenlandes), Norvēģijas, Islandes un Vācijas. Tālas noskaņas zilā vakarā.

Inga Šteimane, kuratore

 

JURGA BARILAITĖ (1972)
ABRACADABRA, 2014

Vārdam ‘Abrakadabra’ mūsdienās ir sava vieta popkultūrā (Harijs Poters, Musiqq), bet aramiešu valodā un ivritā tā ir maģiska frāze „lai notiek mans vārds”, kura kalpo gan dziedināšanai, gan iznīcināšanai. Šis duālisms ietverts arī Jurgas Barilaites rotaļīgi konspiratīvajā četru kanālu videoinstalācijā, kas hipnotizējošā veidā uzdod jautājumu: kas stāv aiz mūsdienu sociālajām un saimnieciskajām katastrofām, aiz krīzēm, inflācijas un kara draudiem? Jurgas Barilaites stihijas ir plūsma, intuīcija un improvizācija, tās nosaka viņas darbu dinamisko formu dažādos medijos – glezniecībā, performancē, filmās un zīmējumos.

Jurga Barilaite ir pabeigusi Viļņas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu (1996), dzīvo un strādā Viļņā.

 

THOMAS BEHLING (1979)
DZĪVOKLIS 6–7, 2014, SLIKTAIS PIRKSTS, 2014, ES SEV PATĪKU III, 2013, SAPNIS, 2012 un citi darbi.

Tomasa Bēlinga konceptuālā māksla ir tuva tam brikolāžas jeb DIY principam, kuru izmantojuši slaveni vācu laikmetīgie mākslinieki – Jozefs Boiss (Joseph Beuys), Jons Boks (John Bock), taču Bēlinga forma un saturs nav tik eksplozīvi, tie nerunā no tribīnes un netiecas pēc grandioziem mērogiem. Viņa darbi ir nelieli darinājumi, kas akcentē tādu pieķeršanos materiālam un tā apstrādei, kas raksturīga vecmodīgai amatniecībai. Tomass Bēlings provocē diskusiju par kiču un déjà vu efektu. Viņš norāda uz aizspriedumiem. Īpaša loma viņa mākslā ir sentimenta jēdzienam, kas tiek analizēts vispusīgi – gan kā īpaša sentimentālisma un pārspīlētas jūtelības subkultūra, gan plašāk – kā ticība, uzskati un pārliecība vispār.

Tomass Bēlings ir beidzis Brēmenes Mākslas universitāti (2006), dzīvo un strādā Berlīnē.

 

MARGRÉT H. BLÖNDAL (1970)
BEZ NOSAUKUMA. GUMIJA, DIEGS, PILDĪJUMI, SVARS, CAURUMI, NŪJAS, AUDUMS, ROZĀ, KVĒPI, ŠUVES, ZILS, DZELTENS UN LĪME, 2015

Margretas Blondalas skulptūras ir kā afekti. Gan Žila Delēza “laiktelpas bloku” un “tapšanas atlētisma” izpratnē, gan medicīniskā izpratnē, kas par afektu sauc spēcīgu un relatīvi īslaicīgu emocionālo stāvokli. Abos gadījumos tiešāk vai netiešāk iesaistīts ķermenis un tieši ķermeņa piedalīšanās padara Blondalas skulptūras par tēlniecības, arhitektūras, horeogrāfijas, cirka un totēma sakausējumu. Blondala reaģē uz telpu, uz vietu. Viņas tehnika ir mednieka tehnika, kas balstās uz saspringtu koncentrēšanos, klusu vērošanu un spēju reakciju. Pretēji vispārpieņemtai loģikai Blondalas skulptūras mēs neuztveram kā kaut ko, kas ienests telpā, bet kā kaut ko, kas “nācis” no telpas jeb, izsakoties šamaniskāk: kā garu, kas izrauts no telpas dzīlēm. Vienlaikus Margretas Blondalas mākslā izmantotās sīkās, it kā nevajadzīgās lietas, kas tehniski uzbūvē viņas smalkos darbus, sasaucas ar mūsdienu ētiskajām cerībām, ko apraksta Ričards Rortijs, proti, ka mūsdienu cilvēku “solidaritāti neveido kopīga patiesība vai kopīgi mērķi, bet kopīgas egoistiskas cerības, ka pasaule – tās mazās lietas, ar kurām katrs ir pieķēries savai “galīgajai vārdnīcai”, netiks iznīcināta”.

Margreta Blondala ir dzimusi Reikjavikā, Islandē, kur dzīvo un strādā. Mācījusies Reikjavikas Vizuālās mākslas skolā, Islandes Mākslas un amatniecības koledžā. 1997. gadā ieguvusi maģistra grādu Rutgersas Universitātē ASV.

 

ELINA BROTHERUS (1972)
MUSTALAHTI SEKVENCE, 2010
MANA LAIME IR APAĻA, 2007

Elīna Broterusa strādā fotogrāfijā un veido filmas. Viņas darbus raksturo klusināta, bet nospriegota atmosfēra un autobiogrāfiski stāsti, kas savienoti ar interesi par klasiskām lielajām tēmām: ainava, portrets, interjers, klusā daba, cilvēka figūra. Izstādē „Tālas noskaņas zilā vakarā” var aplūkot divas Elīnas Broterusas filmas.

„Mustalahti sekvencē” izmantots mākslinieces iemīļots paņēmiens apvienot pašportretu un ainavu. Šāds savienojums, viņasprāt, uzlādē ainavu ar saturu un dod distanci pašportretam. Figūras kustība no priekšplāna dziļumā un atpakaļ savdabīgā veidā akcentē telpu, ainavas trešo dimensiju, savukārt mainīgā gaisma, atmosfēra un ūdens faktūra veido unikālas attiecības starp figūru un fonu, kā arī pašportreta psiholoģiskās nianses katrā sekvencē.

Īsfilma “Mana laime ir apaļa” pārsteidz ar idillisku un reizē noslēpumu pilnu bērnības noskaņu, kas ļaujas eksistenciāliem vispārinājumiem par cilvēka un pasaules attiecībām. Galvenās varones – mazās meitenes – atziņa “es kļūstu viss, pat ja es nevaru aptvert visu” šķiet filmas atslēga. Vispārinājumi lielā mērā panākti arī ar abstraktiem formas līdzekļiem: ar fotogrāfiski uzbūvētiem kadriem – tīra ainava, interjers, figūra, portrets, ar telpas un gaismēnu kontrastiem, precīzu horeogrāfiju un ar mūziku, kas piešķir pārlaicīgu distanci skatītāja attiecībās ar telpu.

Elīna Broterusa pēc Helsinku Mākslas un dizaina universitātes pabeigšanas 1999. gadā pārcēlās uz Parīzi. Dzīvo un strādā Helsinkos un Parīzē.

 

MERIKE ESTNA (1980)
MAZLIET NESAKARĪGI, BET NĀKAMREIZ BŪS LABĀK, GODA VĀRDS, 2015

Merike Estna pielieto profesionālus un komplicētus glezniecības paņēmienus. Viņa “izgaršo” krāsas vieliskumu un pakļāvību faktūru veidošanai (ar plakanām, ~20cm platām otām viņa veido mīkstas, viļņotas līnijas). Viņa būvē savu kolorīta vārdnīcu, kas manifestējas kā “sintētisks vieglums un gaišums”, kā “perfektums”, kas balstās uz to realitāti, ko rada mūsdienu tehnoloģijas, nevis koki un debesis. Merike Estna izslēdz no savas domāšanas dilemmu “objektīvs” vai “subjektīvs”, viņas darbos ir harmoniska pasaule, kas būvēta kā patstāvīgi veidots diskurss, kurā ir sakausētas gan tā dēvētās objektīvās zināšanas, gan unikālas autorpatiesības. Izstādei “Tālas noskaņas zilā vakarā” viņa ir radījusi jaunu darbu speciāli izstāžu telpai, akcentējot, ka nepieņem glezniecības pašpietiekamību un inerci. Estna glezno uz grīdas plaknes, provocējot skatītāju staigāt pa gleznām, burtiskā nozīmē saskarties un komunicēt ar glezniecību. Skaņa un plakāti ir papildus komunikācijas izraisītāji.

Merike Estna ir dzimusi Igaunijā, dzīvo un strādā Londonā. Viņa ir beigusi Igaunijas Mākslas akadēmiju ar bakalaura grādu glezniecībā un Londonas Universitātes Glodsmita koledžu ar maģistra grādu mākslā (2009).

 

MIĶELIS FIŠERS (1970)
KALNĀ KĀPĒJS, 2015
Skaņa ERROR

Rainis
KALNĀ KĀPĒJS

Tad kļūsi vientulīgāks gads pēc gada,
No tevis atšķelsies pēc drauga draugs,
Rets ceļotājs, kas būs tev dvēslē rada,
Un reta puķe, kas tev klintīs augs.
Tad zudīs arī tie, – un kalnu tālēs
Bez gala klusums s i r d i tevim žņaugs;
Tev nebūs dusas atrast ledus gālēs:
Visapkārt tevi ledains vairogs segs,
Bet visas zemes ilgas krūtīs degs.

Miķelis Fišers ir veidojies deviņdesmito gadu postideoloģiskā kriticisma kontekstā un ignorē daudzas agrāk svarīgas robežas, tādas kā labējais vai kreisais, kultūra vai subkultūra, zinātnisks vai ezotērisks, profesionāls vai amatierisks un citas. Gan sociālo sistēmu kritika, gan abstraktā un skaidrā formas struktūra, kas raksturo Miķeļa Fišera mākslu, līdz skatītājam nonāk visdīvainākajā izskatā – kā ezotēriski tēli DIY tehnikās.

„Kalnā kāpējs” ir speciāli izstādei „Tālas noskaņas zilā vakarā” radīta audiovizuāla instalācija, kura apropriē un interpretē vienu no populārākajiem Raiņa dzejoļiem ar tādu pašu nosaukumu. Interpretētajā lasījumā, kas veidots kā zīmējumi ar gaismu autortehnikā, dzejoļa vēstījums iegūst Fišeram raksturīgos akcentus – lielo stāstījumu kritiku, ironiju un ezotērisku visas situācijas atainojumu. Miķelis Fišers dzīvo un strādā Rīgā. Ieguvis maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā (1995). Latvijas laikmetīgās mākslas apbalvojuma Purvīša balva (2015) laureāts.

 

ANE GRAFF (1974)
PLAŠA OVĀLA TELPA I, 2015
PLAŠA OVĀLA TELPA II, 2015

Anes Grafas objekti ir tēlniecības, glezniecības un tekstīliju hibrīdi. Tāpat tos var saukt par abstraktu žestu un jutekliska vieliskuma hibrīdiem, jo uz tiem var attiecināt gan cēli daudznozīmīgu modernisma gramatiku, kas būvē tīru formu, gan romantisku drapēriju impulsīvo, uz efektiem orientēto dekorativitāti. Balansējot starp apgaismotu racionalitāti un krēslainām dziņām, Anes Grafas darbi necenšas atrast galīgo vārdu krājumu un neatsakās no nejaušībām, ko tiem piešķir apgaismojums un atrašanās konkrētā telpā.

„Plaša ovāla telpa I” un „Plaša ovāla telpa II” ir jauni darbi, kas radīti speciāli izstādei „Tālas noskaņas zilā vakarā”.

Ane Grafa ir beigusi Bergenas Mākslas akadēmiju (2004), pirms tam studējusi mākslas vēsturi un psiholoģiju. Ane Grafa šogad tika uzaicināta piedalīties Ņujorkas Jaunā muzeja triennālē Surround Audience, kura pēta kultūras virzību nākotnē, balstoties uz šodienas mākslu.

 

MAIJA HIRVANEN (1977)
MŪSU SOCIĀLDEMOKRĀTISKIE ĶERMEŅI, 2011
Performance izstādē “Tālas noskaņas zilā vakarā” 04.07.2015 pulksten 18 Vidzemes koncertzālē Cēsis.

Ja Rainis sapņoja par sabiedrību ar „sociāldemokrātiskiem ķermeņiem”, tad somu māksliniece Maija Hirvanena šādā sabiedrībā uzauga. Padomju Latvijā bieži varēja dzirdēt, ka ‘īstais sociālisms’ ir Skandināvijā, taču arī tas ir piedzīvojis ekonomisku un psiholoģisku norietu. Sapnis par modernu ‘mēs’ identitāti mūsdienās piedzīvo krīzi.

Maijas Hirvanenas performance „Mūsu sociāldemokrātiskie ķermeņi” uzdod jautājumu, ko mūsdienās nozīmē ‘mēs’? Kuri ‘mēs’? Darbs ir triloģijas „Operācija Mēs” pirmā daļa un, atsaucoties uz kolektīvo un personisko pieredzi, pēta, kā ideoloģijas, piemēram, dzimumu neitralitāte, kopsaucēja meklēšana un vienlīdzības ideāli ietekmē ķermeni. Maija Hirvanena savas laikmetīgajā dejā un tekstos balstītās performances realizē kopā ar kolektīvu Friends of Physical Contemporary Art.

Hirvanena ieguvusi maģistra grādu Helsinku Mākslas un dizaina universitātē. Viņa ir Helsinku laikmetīgās dejas centra „Zodiaks” horeogrāfe.

 

SOFIA HULTÉN (1972)
APMAIŅA, 2015
PĀRVEIDOTIE LIKTEŅI, 2013

Sofija Hultena ir atzīta laikmetīgā tēlniece. Viņas minimālisma abstraktais ‘stāsts’ ir neitrāls – par priekšmetiem telpā un laikā: novietojumu, attālumu, pārvietošanu, par formu, krāsu un to izmaiņām laikā. Taču Hultenas darbos ir arī ideoloģisks naratīvs, jo izvēlētie priekšmeti vienmēr ir sadzīviskas vai industriālas lietas, kas šobrīd ir pamestas, bet kādreiz bijušas ‘ieprogrammētas’ mērķim – sporta apavi (“Apmaiņa”), automašīnu daļas, būvgruži (“Pārveidotie likteņi”), matrači, durvis… Lietu funkcionālais un ideoloģiskais termiņš ir beidzies, taču turpinās fiziskā eksistence. Sofijas Hultenas pievēršanos lietām var saukt par urbānu arheoloģiju vai par laikmetīgu drupu estētiku, taču līdztekus šim sensitīvajam materiālismam jaušams arī kāds ētisks naratīvs vai pat rituāls – pamesto priekšmetu aprūpe.

Sofija Hultena dzimusi Stokholmā, bērnībā pārcēlusies uz Angliju, kur beigusi tēlniecības studijas Šefīldas Universitātē. Dzīvo un strādā Berlīnē un Stokholmā. Ieguvusi Moderna Museet laikmetīgās mākslas balvu Vänners Skulpturpris 2011. gadā.

 

STEN ARE SANDBECK (1969)
MOTHER, 2015
KO TU GRIBI, 2015

Stens Āre Sandbeks ir pret metodēm, pret izteiksmes līdzekļu hierarhiju mākslā un pret progresa doktrīnu, uzskatot, ka mēs neatšķiramies no mūsu senčiem. Viņš piekrīt Pola Feierābenda un Nīčes uzskatam, ka zinātne ir viena no agresīvākajām mūsdienu reliģiskajām dogmām, no kuras jāatsakās, bet par mākslas darba atskaites sistēmu, viņaprāt, var kalpot vienīgi zvaigžņota debess, mūžība un dzīve. Lai arī Sandbekam tuvs Toro un Zerzēna anarhisms un viņa diskursu var salīdzināt ar Feierābenda atziņu, ka vienīgais, kas nenomāc attīstību, ir „viss ir atļauts” princips, Sandbeks atzīst modernās psihoanalīzes definēto cilvēku uzvedības pamatojumu – savstarpējo sociālpsiholoģisko atkarību.

Objekti “mOther” un „Ko tu vēlies” veidoti speciāli izstādei „Tālas noskaņas zilā vakarā”, to materiāls ir izskaloti koki, atrasti priekšmeti, kā arī psihoanalītiķa Žaka Lakāna decentralizētā subjekta koncepcija un tās grafiskais atveids, kas atgādina amerikāņu modernista Aleksandra Kaldera mobiles. Sandbeks šos objektus sauc par nestabilitātēm. Teorija līdzīgi kā dažādi priekšmeti ir viens no ready-made objektiem, kurus viņš atrod, iesaista spēlē, bet izmanto saviem mērķiem.

Stens Āre Sandbeks bērnību pavadījis Austrumāfrikā. Pabeidzis Bergenas Mākslas akadēmiju (2004), pirms tam studējis Industriālā dizaina institūtā Oslo, Milānas Politehniskā institūta Arhitektūras nodaļā, Esenes Universitātes Dizaina nodaļā un Žaka Lekoka Teātra skolā Parīzē. Dzīvo un strādā Modumā, Norvēģijā.

 

BOLATTA SILIS-HØEGH (1981)
VĒTRA, ZIEMAS VĒTRA, NEMIERS, ATTEIKŠANĀS, PĪŠĻI un citi darbi, 2015

Bolatas Sīlis-Hīgas pagājušajā gadā Kopenhāgenā sarīkoja personālizstādi Lights On, Lights Off, kur izstādīja dramatiskas ainavas un pašportretus kā poētisku, bet niknu protestu pret valdības pieļautajām ekoloģiskajām katastrofām Grenlandē, Norvēģijā, Zviedrijā un citur Ziemeļvalstīs.

Izstādē „Tālas noskaņas zilā vakarā” prezentētas jaunas gleznas, kas turpina kritisko vēstījumu, dramatisko noskaņu, bet formas ziņā attīsta abstrakcijas un ainavas sakausējumu. Bolatas Sīlis-Hīgas gandrīz melnbaltās ainavas stilizētas ekspresionistiski („Vētra”, „Ziemas vētra” u.c.), bet figurālie darbi ar tumši zilu abstraktu telpu sasaucas ar simbolismu („Nemiers”, „Atteikšanās”). Ainavu melnās līnijas, kas ir kā pēkšņi izvirdumi, ietver kritisku vispārinātu naratīvu, saglabājot piesaisti dabai, turpretī pašportretu abstraktā telpa uztverama kā ‘iekšējā ainava’. Bolata Sīlis-Hīga kopj vieliskuma, jūtīgu apdares kontrastu un spontanitātes tradīciju glezniecībā.

Bolata Sīlis-Hīga ir dzimusi Grenlandē, viņas tēvs ir latviešu izcelsmes fotogrāfs un publicists Ivars Sīlis. Beigusi Orhūsas Mākslas akadēmiju (2006), dzīvo un strādā Kopenhāgenā. Viņas instalācija Ningiu bijusi izstādīta Venēcijas Arhitektūras biennāles Dānijas paviljonā (2012).

 

EMILIJA ŠKARNULYTĖ (1987)
ALDONA, 2012

Emīlija Škarnulīte filmā „Aldona” komentē padomju mantojumu no savas paaudzes skatpunkta, izmantojot savu tuvinieku pieredzi. Bez publicistikas un tiešām apsūdzībām, dokumentējot mūsdienu norises, filmai izdevies panākt vispārinošu, dēmonisku, aizmirstībā grimstošu padomju laiku tēlu. Filma ir patiess stāsts par mākslinieces vecmāmiņu Aldonu, kura dzīvo Druskininkos, Lietuvā. Kādā 1986. gada aprīļa dienā viņa pēkšņi zaudēja redzi bez jebkāda iemesla. Ārsti paklusām apgalvoja, ka vecmāmiņas redzes nervs ticis sabojāts Černobiļas atomkatastrofas iespaidā 1986. gada 26. aprīlī.

Filmā Aldona staigā pa Grutas parku Lietuvā, kurā savākti demontētie padomju ēras vadoņu pieminekļi no visas Lietuvas, ar rokām aptausta tos un cenšas uzminēt, kurš ir kurš.

Emīlija Škarnulīte dzimusi Viļņā, 2007. gadā pabeigusi Nacionālo M.K. Čurļoņa Mākslas skolu, ieguvusi bakalaura grādu Breras Mākslas akadēmijā Milānā (2007), mācījusies Trumses Laikmetīgās mākslas akadēmijā Norvēģijā (2012–2013). Dzīvo un strādā Norvēģijā.

 

MARGUS TAMM (1977)
DIMANTS RIMANTS, 2014

sadarbībā ar Martu Stratsku

Marguss Tamms rada apjomīgus darbus telpā, kuru jēgu var ietvert konceptuālā problēmā ‘klusums pret vārdu’ jeb, vizuālai mākslai atbilstošāk sakot, ‘tukšums pret objektu’. Margusa Tamma diskurss principā ir vitgenšteinisks: „Par ko nav iespējams runāt, par to jāklusē”, taču, līdzīgi kā Vitgenšteins, arī Tamms neklusē. Tomēr par Tamma konsekvenci liecina fakts, ka, pārtraucot klusumu ar vārdu jeb tukšumu ar objektiem, viņš kaut kādā ziņā ‘tukšumu’ nezaudē, jo Tamma objektam nav simboliska ‘vertikāla’ pildījuma, zīmes norāda uz citām zīmēm horizontāli (Oliver Laas). Instalācija „Dimants Rimants” ir kā horizontāļu hepenings. Par spīti tam, ka darbs veidots telpā, tam piemīt grafiska divdimensionalitāte. Grafiskums pārspēj arī sociālo telpu, ko piedāvā ideoloģiski uzlādētā ready-made plastmasa – industriālas caurules unrotaļu sivēni. Būtībā tas ir abstrakts darbs, taču, atšķirībā no 20. gadsimta abstrakciju transcendences, Tamma līnija ir analītiska – tās virzību nosaka nevis augstāka ideja, bet gan mehāniska savienojuma iespējamība ar nākamo posmu.

Marguss Tamms dzimis Tallinā, kur tagad dzīvo un strādā. Beidzis Igaunijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu (2000) un Starpdisciplināro mākslu nodaļu (2002), studējis Čelsijas Mākslas un Dizaina koledžas pētniecības nodaļā (2009). Kopš 2001. gada ir performanču grupas Avangard dalībnieks, kopš 2006. gada – mākslas un kritikas kustības Artishok dalībnieks.

 

ARTURS VIRTMANIS (1971)
AUGŠĀMCELŠANĀS BLŪZS, 2015

Artura Virtmaņa tematiskās sfēras ir entropija, vilšanās un melanholija, bet viņa mākslas formu var saukt par priekšmetu teātri, kura īstenošanai viņš rada objektus-hibrīdus. Tie apvieno tēlniecības, glezniecības, grafikas un arhitektūras, bet tiklab arī citu konceptu, piemēram,  etnogrāfijas, attieksmi pret materiālu.

Grandiozais, ar hēliju pildītais “Augšāmcelšanās blūzs” ir speciāli izstādei “Tālas noskaņas zilā vakarā” radīts darbs, kas kļuvis par izstādes pirmo attēlu. Darbs paspilgtina zilās krāsas simbolisko klātbūtni izstādē un paceļ acis uz augšu. Reliģiozais “augšāmcelšanās”, ko nosaukumā lieto Arturs Virtmanis un revolucionārais “Celies!”, ko dzejā lieto Rainis, ir vienlīdz spirituāli jēdzieni ar vienlīdz lielu rutīnu kultūrā. Tie izsaka vienu un to pašu kustību – no esošā uz augšu, bet abstraktāk – norāda attālumu un laiku starp esošo un vēlamo. Tas ir ceļš (latviski augšāmCELšanās”, CELies un CEĻš ir etimoloģiski radniecīgi vārdi). Artura Virtmaņa darbi ir kā metaforas mūsdienu lielajai noguršanai no ceļa, no atbildības, no diskursiem, kas neaizved tur, kur cerēts (vai pamanījāt pulksteni ar izkaptīm?). Arturs Virtmanis uzbur teatrālu pasauli, no kuras nācis viņa darbs: “…tālā zilā vakarā kraujas malā (Alus brūzis kaut kur aizmugurē) rokās sadevušies stāv Rainis un … Nīče (Aspazijas tur nav, jo viņa viņus klusībā nicina) un veras kaut kur tālumā. Rainis ir romantiķis, kas ietērpies revolucionāra, racionālista tērpā; Nīče ir mistiķis, kas ietērpies akadēmiķa/racionālista tērpā. Viņiem virs galvas ir redzami domu baloni (burbuļi) – iedomu pilni, grūti uzturami idealizēti stāvokļi, trauslas cerības uz gaišāku nākotni, mesiānisms, vēlme augšāmcelt nekad neeksistējušus dievus… Viņi jūtas it kā viņiem nebūtu svara, viņi paši planē virs zemes, ap kaklu vijas melnas zīda lentas… Tempļa pulkstenis neatturami griežas aizvien ātrāk, nesot visus tuvāk tumšai kraujai apiņu lauka malā… Kaut kur pilsētā līksmo apreibis dionīsiešu pūlis. Vējā sapinušies nesalasāmi karogi, viens pēc otra cerību baloni sāk slīdēt lejup… tie kas netiek sašķaidīti pret namu jumtu spicēm, tiek saplosīti gabalos rēcošā pūļa vidū… Rainis, Aspazija un Nīče visu aizmirsti un melanholijas pārņemti ar izkaptīm pār plecu lēnām izzūd kaut kur aiz padebešiem…”

Arturs Virtmanis dzimis Rīgā. Mācījies Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļā (1990–1996). Kopš 1996. gada dzīvo Ņujorkā. Ņujorkas Zīmējumu centrs (The Drawing Center) izvēlējies Virtmani 2014/2015. gada atbalsta un izstāžu programmā.