Režisore: Laura GROZA-ĶIBERE;
Kostīmu māksliniece: Ilze VĪTOLIŅA;
Horeogrāfe: Liene GRAVA;
Scenogrāfs: Miķelis FIŠERS;
Gaismu mākslinieks: Ivars TILČIKS;
Lomās: Lauris SUBATNIEKS, Dainis GRŪBE, Juris ŽAGARS, Indra BRIĶE, Kristīne NEVARAUSKA, Ieva SEGLIŅA, Dainis GAIDELIS, Gints ANDŽĀNS, Ērika EGLIJA

Pirmizrāde 2015. gada 17. maijā,
Izrādes ilgums 2h 50min

BRĪDINĀJUMS: IZRĀDĒ SMĒĶĒ!

Pasākumu neiesakām apmeklēt ar pirmsskolas vecuma bērniem. Pasākuma laikā darbosies Radošā Bērnistaba.


 

Pītera Šefera drāmas „Equus” (1973) pamatā ir kāda baisa reālās dzīves epizode, kuru viņam izstāstījis draugs. Taču lugā autors rada pats savu versiju, kas varētu būt izraisījis šos notikumus.

Varbūt ir nepieciešamas ekstrēmas darbības, lai izrautos no eksistences važām, kas ieliek mutē laužņus? Kāda jēga būt normālam, lai dzīvotu normāli garlaicīgu dzīvi normāli garlaicīgā sabiedrībā?

Jaunajam Alanam Dieva vietā ir Zirgs. Equus. Mīlētāju maigums, kairinoša muskuļu deja, salda sviedru smarža un traukšanās pilnos auļos pusnaktī. Patoloģisks valdzinājums, seksuāla apsēstība, dievišķa pielūgsme un rituāls upuris. Bet dievi ir greizsirdīgi un atriebīgi. Equus Tēva, Equus Dēla un Equus Svētā gara vārdā.

Britu dramaturgs Pīters Šefers Dailes teātra skatītājiem jau labi pazīstams kā lugas „Amadejs” autors. Drāma „Equus” saņēmusi Tonija balvu kā gada labākā luga (1975).

Teātra kritiķe Silvija Radzobe: “Equus dāvā iepazīšanās prieku ar divām izcilām jaunās paaudzes mākslinieku personībām – režisori Lauru Grozu-Ķiberi un aktieri Daini Grūbi galvenajā – Alana – lomā, kuriem šī izrāde ir augstākais sasniegums līdzšinējā daiļradē. Pieredzējušie aktieri Indra Briķe, Lauris Subatnieks, Juris Žagars, Kristīne Nevarauska, jaunais Gints Andžāns kopā ar izrādes protagonistu veido spēcīgu, saliedētu, dziļi un cilvēcīgi bagāti spēlējošu ansambli. Laura Groza-Ķibere, iestudējot laika gaitā nedaudz apsūbējušo Pītera Šrefera lugu Equus (1971), kurā jaušamas hipiju laiku noskaņas ar personības absolūtās brīvības slavinājumu, atklājusi tajā pat neticami daudzus dzīvus un aktuālus jēgas slāņus. Režisore, parādot sarežģītās apziņas un zemapziņas, prāta un neprāta, gaismas un tumsas, veselības un slimības, domu un kaislību, atklātības un noslēpuma nesaraujamās attiecības gan konkrētā lugas varonī Alanā, gan jebkurā cilvēkā, uzsver, ka viss ir viens, respektīvi, vienots.

Kā skaidrot pusaudža Alana dievinošo attieksmi pret zirgiem, kas beidzas ar to sakropļošanu? Jau antīkajā kultūrā zirga tēls tika apveltīts ar simbolisku slodzi, kļūstot par dzimumdziņas kā nevaldāma dabas spēka iemiesojumu. Grieķu mitoloģijā aktuāls arī kentaura tēls – būtne, kas savieno zirga un cilvēka ķermeņa daļas. Izrāde vienlaikus ir un nav vēstījums par homoseksuālu mīlestību. Precīzāk varētu teikt: caur divu izteikti heteroseksuālu vīriešu – aktieru – attiecībām, no kuriem viens atveido jaunekli, bet otrs zirgu, kā arī jātnieku – tiek izspēlēta kaisles kā tādas vai – jebkuras kaisles dzīvs, iemiesots arhetips. Izrādes īpašā iedarbība saistās ar rezonansi, ko rada divu spēku saplūšana, vienam otru pastiprinot – runa ir par Daiņa Grūbes augsto pašatdeves pakāpi tēlojuma procesā un viņa radītā Alana spēju piederēt neierobežotai, neapvaldītai kaislībai. Šī rezonanse iedarbojas dziļāk, personiskāk par tīri estētisku pārdzīvojumu, kā tas ir parasti. Gribas dzīvot dziļāk, brīvāk, kaislīgāk, pārvarēt savu dzīves un apstākļu radīto nogurumu, pieradumu, remdenību. Saduroties pamudinājumam mainīties un šaubām, vai tas izdosies un vai tā nebūs atmošanās tikai uz vienu pēcizrādes vakaru, kas, protams, arī ir ļoti daudz, rodas ass iekšējs emocionāls konflikts, kam piemīt attīroša daba. Kā jebkuram katarses procesam.

 

Izrāde izvirzīta “Spēlmaņu nakts”2014./2015. gada sezonas balvai nominācijā “Gada mazās formas izrāde”