Režija un vizuālais tēls: Alvis HERMANIS;
Galvenajā lomā: Kaspars ZNOTIŅŠ;
Piedalās: Andis STRODS, Ivars KRASTS, Varis PIŅĶIS, Vilis DAUDZIŅŠ, Edgars SAMĪTIS, Inga TROPA, Elita KĻAVIŅA, Jana ČIVŽELE

Pirmizrāde 2010. gada 14. aprīlī,
Izrādes ilgums 2 h 40 min

Pasākumu neiesakām apmeklēt ar pirmsskolas vecuma bērniem. Pasākuma laikā darbosies Radošā Bērnistaba.


 

Izrādes galvenais varonis ir Ziedonis.

Ne gluži Imants Ziedonis, bet Ziedonis kā „vidējais latvietis”, latviešu inteliģences spilgtākais pārstāvis, „galvenais latvietis”, „naivais latvietis”, “filozofs latvietis”, „piedzīvojumu meklētājs latvietis”, „gudrais latvietis” un arī „muļķis latvietis” vienlaicīgi.

Ziedonis nokļūst dažādās situācijās, viņš klejo pa pasauli, viņš iepazīst pasauli un tiek pārbaudīts ar pasauli. Ziedonis, visbeidzot, ir nonācis situācijā, kur viņš ir viens pats pret visu Pasauli. Ziedonis šajā izrādē satiek Visumu.
Izrādē izmantoti Imanta Ziedoņa teksti, intervijas, dzeja, Noras Ikstenas grāmata „Nenoteiktā bija”, Māras Zālītes intervijas ar Imantu Ziedoni, kā arī JRT aktieru fantāzija.

Teātra kritiķe Silvija Radzobe: “”Ziedonis un Visums” ar autentiskā Ziedoņa balsī runājošo Kaspara Znotiņa radīto dzejnieka tēlu pieder Jaunā Rīgas teātra varenajam laikmetam, kad katrs teātra iestudējums Alvja Hermaņa režijā kļuva par Notikumu mūsu skatuves mākslā. Rezonanse, ko savulaik sacēla šī izrāde, kas tapusi, izmantojot kolektīvās radīšanas principu, šķiet gluži neticama. Sveši dažādu paaudžu cilvēki apturēja mani uz ielas, lai dalītos ar kritiķi savā sajūsmā.

Konkurējoša teātra direktors pēc jauniestudējuma sūtīja īsziņu: „Izcili!!! Pārņem mazvērtības komplekss”. „Ziedonis un Visums” ir viena no ‘latviešu triloģijas’ daļām blakus „Melnajam pienam” un „Kapusvētkiem”. Triloģija precīzi un oriģināli tver mirkli, kad Latvija satiekas ar globalizāciju. Nē, režisors nerāda šausmu ainas par to, kā zūd nacionālā identitāte, ne arī konfrontē oficiālo lozungu kliedzošo neatbilstību dzīves īstenībai un jaunas melu ideoloģijas piedzimšanu, kam mēs esam liecinieki katru mīļu stundiņu. Ne arī ironizē par Latvijas provinciālismu un atpalicību no ES ‘augstajiem standartiem’ sadzīvē, ražošanā vai kultūrā.

Alvis Hermanis, manuprāt, rada arhetipiskus stāstus par latviešiem, leģendas par viņiem (t.i., mums), spējot tautā saskatīt daudz vairāk vitalitātes un enerģijas, tātad arī nākotnes, nekā tas dažbrīd šķiet mums pašiem. Kaut kādā mērā šī JTR triloģija, kurai var pieskaitīt arī „Garo dzīvi”, „Zilākalna Martu”, „Vectēvu”, nākotnē, pēc gadsimta varētu veikt to pašu lomu, ko Johana Kristofa Broces zīmējumi, kuros precīzi tverti Latvijas iedzīvotāju tipi 16. un 17. gadsimtā. Un tai pašā laikā nepamet sajūta, ka dzīve uz skatuves ir labāka, nekā dzīve realitātē, aiz JR teātra sienām. Tā arī ir. Var pat runāt par zināmu dzīves ainas idealizāciju, kas tomēr nav nepatiesība, jo ir leģenda, pasaka, kur savijas realitāte ar izdomu un kas veic kompensējošu funkciju, piedāvā cilvēkiem to, kas viņiem tik ļoti vajadzīgs, bet kas realitātē aizvien iet mazumā. Māksla, kas rada/rāda sabiedrības sapni, precīzi uzminot, kāds tas ir, un līdz ar to neviļus (viļus?) nostājas reliģijas vai garīgu narkotiku vietā. Nohipnotizē skatītājus ar to slepeno vēlmju uzminējumu.

Pēc Imanta Ziedoņa aiziešanas mūžībā viņa daudzšķautņainās personības iedvesmotā izrāde neko nav zaudējusi no sava iedvesmojošā spēka. Tieši otrādi.”

 

2009./2010. sezonas Spēlmaņu nakts balva Gada latviešu autora iestudējums!

Kasparam Znotiņam par Ziedoņa lomu 2009./2010.gada sezonas Spēlmaņu nakts balva kā Gada aktierim!