Eksperimentālo filmu programmā iekļauti četri kino mākslinieki, kuriem kopējs arī tas, ka viņi visi ir nopietni nodarbojušies ar glezniecību. Lai arī viņu kino darbi ir ļoti dažādi, tos vieno vizuāla domāšana, personīgs skatījums un stāstījuma kino konvenciju ignorēšana. Šoreiz skatītājiem tiks piedāvāti vizuāli un ritmiski izsmalcinātie Gunvoras Nelsones darbi,  sirreāli personīgās pazīstamā dramaturga un rakstnieka Pētera Veisa filmas, emocionāli iedarbīgais un kinematogrāfiski neatkārtojamais Džeka Čembersa šedevrs “The Hart of London”, kā arī kino strukturālisma klasika – Maikla Snouva “Wavelength”.

STUDIE II: HALLUCINATIONER (režisors Pēters Veiss, 6 min, 1952)

No cilvēku ķermeņu kombinācijām un atsevišķiem objektiem veidotas kustīgās bildes, kuras vieno telpiska nesaderība. Jutekliska manipulācija ar vizuālām nobīdēm, kas atņem skatītājam stabilitātes sajūtu un ieved sirreālā halucināciju pasaulē.

 

STUDIE IV: FRIGÖRELSE (režisors Pēters Veiss, 9min, 1954)

Intensīvu psihoterapijas seansu laikā izveidota filma, kurā visai tiešā veidā risinātas personīgas problēmas. Radoša izpausme un vecā ‘es’ iznīcināšana kā ceļš uz atbrīvošanos. Šī procesa ilustrācijai tiek izmantotas dažādas vizuālās metaforas, kas, atšķirībā no Veisa agrīnajiem sirreālajiem eksperimentiem, ar labiem panākumiem var tikt interpretētas.

 

 

STUDIE V: VÄXELSPEL (režisors Pēters Veiss, 9 min, 1955)

Sieviete un vīrietis formālā rotaļā, kurai režisors mēģina iezīmēt vizuālu analoģiju lietu pasaulē, izmantojot dubultekspozīcijas. Aizraujoša skatāmviela tiem, kas noguruši no naratīva kino prognozējamības.

 

ANSIKTEN I SKUGGA (režisors Pēters Veiss, 13 min, 1956)

Dokumentāla filma, kurā režisora uzmanība pirmām kārtām vērsta pret sabiedrības grūtdieņu sejām, mēģinot tajās notvert viņu dažādās pieredzes un laika ritējuma bagātību. Filmai nav kāda viena galvenā varoņa, un tieši seju kopums visā to dažādībā ir tas, kas veido vārdos netveramo vēstījumu.

 

ENLIGT LAG (režisori Pēters Veiss & Hanss Nordenstrēms, 18 min, 1957)

Jauniešu cietumā Upsalā veidota dokumentālā filma, kurā nav redzamas ieslodzīto sejas. Līdz ar to jauniešu ķermeņu kustības, viņu žesti un intonācijas kombinācijā ar cietuma vidi kļūst par piesātinātas informācijas nesējiem. Pateicoties apslēptajam, ieslodzīto bezpersoniskums iegūst pārlaicīgu spēku un intensitāti.