Režisors: Valters SĪLIS,
Tulkotājs: Edvīns RAUPS,
Scenogrāfe: un kostīmu māksliniece Ieva KAULIŅA,
Lomās: Daiga KAŽOCIŅA, Ivars PUGA, Kaspars ANIŅŠ, Madara BOTMANE, Astrīda KAIRIŠA, Ilze BLAUBERGA, Klāvs MELLIS, Uldis SNIĶERS

Pirmizrāde 2015. gada 22. aprīlī,
Izrādes ilgums 2h 10min.

Pasākumu neiesakām apmeklēt ar pirmsskolas vecuma bērniem. Pasākuma laikā darbosies Radošā Bērnistaba.


 

Ko mums vajag paspēt paveikt pirms nāves?

Angļu literatūras profesore Vivjēna Bēringa visu mūžu ir pētījusi dzīvības un nāves attiecības XVII gadsimta izcilā angļu autora Džona Donna dzejā, bet tad viņai atklāj audzēju. Lugas autore apmet paradoksālu kūleni mūsu priekšstatos, jo galvenā varone pati kļūst par izpētes objektu eksperimentā ar paredzamu rezultātu.

Un izrādās, ka galvenais jautājums mums visiem ir kopīgs. Ko mēs paspēsim pirms savas nāves?

Teātra kritiķe Silvija Radzobe: “Margareta Edsone ir vienas lugas autore – ar Pulicera un citām prestižām literārajām prēmijām apbalvoto „Prātu” viņa saraksta 1991. gadā, savienojot savu pieredzi, kas gūta Renesanses literatūras un vēstures studijās un vēlāk strādājot hospitālī par kopēju neglābjami slimo nodaļā. Tekstu autore izsūta 60 ASV teātriem, bet atbildes nesaņem. „Prāta” pirmizrāde notiek 1994. gadā Kalifornijā. 21. gadsimtā luga tiek daudz tulkota un iestudēta dažādu valstu teātros. 2001. gadā „Prātu” ASV ar panākumiem ekranizē Maiks Nikolss, galvenajā lomā uzaicinot britu aktrisi Emmu Tompsoni.

Izvēlēties iestudēt lugu par neglābjami slimas sievietes dzīves pēdējiem mēnešiem, kura kļūst par eksperimentālu medicīnas procedūru objektu, ir liela drosme. Likumsakarīgi, ka to izdarījis Valters Sīlis, kurš mākslā nevairās no asi kontraversāliem viedokļiem, diskutablām tēmām. Nevaru iedomāties citu mūsu režisoru, kurš varētu šādu materiālu tik pārliecinoši iestudēt, kopā ar aktrisi Daigu Kažociņu – galvenās varones, literatūras profesores Vivjenas atveidotāju – atrodot īsto sarunas intonāciju. Režisoru ir interesējusi lielā likumsakarība, kas iegremdēta šajā skaudrajā psihofiziskajā situācijā – cilvēka un likteņa divkauja. Antīko grieķu traģēdiju autoru iemīļotā tēma – neviens no likteņa nevar izbēgt. Ne Edips. Ne Antigone. Ne Līrs vai Hamlets. Ne Vivjena Bēringa. Ne tu, ne es. Ne viņš vai viņa. Kā ar savu likteni sadzīvot? Kā pielūgties, lai netiec piespiests tā priekšā zaudēt cilvēka seju?

Režisors un aktrise paralēli asai dzīves problemātikai ir atrisinājuši arī sarežģītu māksliniecisku problēmu – iestudējuši pilnvērtīgu mūsdienu traģēdiju, apgāžot pašpārliecināto laikabiedru laisko atzinumu, ka mūsu gadsimtā traģēdija kā žanrs nav iespējama.

Piekrītu Daigai Kažociņai, kad viņa saka: „Visi cilvēki ir vienādi, un pats būtiskākais dzīvē ir vienkāršas lietas”.

 

Izrāde izvirzīta “Spēlmaņu nakts”2014./2015. gada sezonas balvai nominācijā “Gada mazās formas izrāde”